Burāšanas maršruti Itālijā: Sardinia

Sardīnija ir pasaule, kurā savvaļas daba satiekas ar senu civilizāciju atstātajām pēdām. Tieši šeit atrodas noslēpumainās Nuraghe drupas - akmens torņi, kas celti pirms vairāk nekā 3000 gadiem. Sardīnija tiek uzskatīta par dzimteni vienai no senākajām kultūrām - nuragiešu tautai. No ārpuses šie "torņi" rada diezgan primitīvu ēku iespaidu. Tomēr, pēc arheoloģijas ekspertu domām, torņa iekšējā arhitektūra bija ļoti sarežģīta. Daži pētnieki apgalvo, ka senatnē kopējais Nuraghi torņu skaits salā bija ne mazāks par divdesmit līdz trīsdesmit tūkstošiem. No tiem līdz mūsdienām palikuši tikai astoņi tūkstoši. Lielākā daļa no tiem ir saglabājušies ziemeļrietumu salās un dienvidu-centrālajos reģionos.
Sardīnijas kultūra saglabā senās tradīcijas: šeit joprojām tiek rīkoti festivāli ar rituālām dejām un dziesmām, šī reģiona virtuve ir slavena ar malloreddus makaroniem, pecorino sieru un vermentino vīnu. Sardīnijā pat ir sava valoda sardīniešu (sardu), kura atšķiras no itāļu valodas.

Viena no leģendām par Sardīniju vēsta, ka tās forma atgādina sandales, un vietējie iedzīvotāji uzskata, ka viņu sala ir pirmā Dieva atstātā pēda uz zemes. Un salas dabiskais skaistums nerada šaubas par šī izcilā mīta realitāti.

Vēl viena leģenda saista Sardīniju ar mītisko Atlantīdu. Pēc itāļu zinātnieku domām, Sardīnija varēja būt tieši tā vieta, kur kādreiz atradās slavenā Atlantīda, kura pazīstama no sengrieķu filozofa Platona darbiem. Šo drosmīgo paziņojumu izteica eksperts un rakstnieks Serhio Frau. Viņš ilgu laiku rūpīgi pētīja šīs salas dienvidu aprises. Pēc Serhio teiktā, šīs teritorijas atgādina zemūdens Pompeju.

Salu ziemeļu piekraste ir Galluras province, kas ir slavena ar saviem granīta monolītiem, un šeit atrodas gleznainie La Maddalena, Caprera arhipelāgi, Tavolāras un Molāras salas. Isola Rossa (Sarkanā sala) savu nosaukumu ieguvusi no rozā granīta klintīm. Pasaulslavenais Smaragda krasts (Costa Smeralda) ir granīta akmeņu, zaļu kadiķu krūmu, neskartu pludmaļu un mazu salu valstība. Ziemeļrietumu salas - Sasari province ir interesanta ar slavenajām Capo Katzia klintīm (šeit, klints pakājē, atrodas jūras izskalotā Neptūna ala uz kuru no klinšu virsotnēm ved 656 pakāpieni).

Olbijas pilsēta atrodas ērtā vietā salas ziemeļaustrumos un ir galvenie jūras un gaisa vārti uz Sardīniju. Olbija sveicina ceļotājus ar jūras un senatnes smaržu. Šī ir sapņu pilsēta gan arheoloģijas, gan dabas mīļotājiem. Ne velti senie grieķi to sauca par “Ὀλβία”, kas nozīmē “laimīgā pilsēta”! Tā ir pazīstama ar savu bagāto vēsturi: šeit saglabājušās Kartāgiešu tempļu drupas, romiešu ceļi, viduslaiku baznīcas, kā arī noslēpumainās nuragu civilizācijas pēdas. Papildus vēsturiskajam mantojumam Olbija ir slavena arī ar savu dabas skaistumu: Olbijas līcis (Golfo di Olbia) ir dzīvīgu pludmaļu un mājīgu līču virkne, kur ūdens mirdz visos tirkīza toņos uz neticami skaistu klinšu fona.

Olbija ir sena pilsēta un nozīmīgs transporta mezgls Sardīnijas ziemeļaustrumos. Pilsētas vēsture sniedzas tūkstošiem gadu senā pagātnē: tās dibināšana tiek attiecināta uz feniķiešiem, kartāgiešiem vai grieķiem. Romiešu laikmetā tā kļuva par salas galveno ostu. Tā ir vienīgā pilsēta Sardīnijā, kur dzīvoja senie grieķi (630-520 g.p.m.ē.ò). Tās nosaukums, saskaņā ar vienu versiju, cēlies no sengrieķu valodas ὄλβος (ólbos), kas nozīmē “laime”, “labklājība”, “pārpilnība”, tāpēc pilsētas nosaukumu var tulkot kā “laimīgs” vai “svētīts”. Olbija joprojām ir reģiona ekonomikas un kultūras centrs.

Arheoloģiskie atradumi liecina par pilsētas nozīmi dažādos laikmetos. Olbijā ir saglabājušās romiešu akvedukta (Acquedotto Romano) drupas, seno ceļu fragmenti un nekropoles. Galvenais vēstures piemineklis ir San Simplicio bazilika (Basilica di San Simplicio), kas celta 11-12gs Tā ir viena no nozīmīgākajām romānikas baznīcām Sardīnijā, tajā atrodas pilsētas patrona Svētā Simplicio mirstīgās atliekas.

Olbijas viduslaiku daļa atrodas blakus mūsdienu kvartāliem, tās promenāde un vēsturiskais centrs piedāvā gleznainas pastaigu vietas. Šeit atradīsiet Arheoloģijas muzeju ( Museo Archeologico di Olbia ), kura ekspozīcija stāsta par pilsētas jūrniecības pagātni un Sv. Pāvila baznīcu ( Chiesa di San Paolo Apostolo ) kura izceļas ar savu gaišo kupolu kurš dekorēts ar majoliku.

Olbijas līcis ir liels dabisks līcis, kam bija galvenā loma pilsētas attīstībā. Tas ir slavens ar savu dabas skaistumu un brāšanai ērtiem ūdeņiem, kourus no viļņiem aizsargā Tavolara (Isola di Tavolara) un Molara (Isola di Molara) salas. Pateicoties savai atrašanās vietai, līcis kopš seniem laikiem ir izmantots kā droša osta. Šeit 1999. gadā tika atklātas nogrimušu romiešu kuģu paliekas, kas datētas ar 5. gadsimtu, tiek pieņemts, ka kuģi tika iznīcināti vandāļu uzbrukuma laikā.

Līča krastos mijas akmeņaini apgabali un smilšainas pludmales ar kristāldzidru ūdeni. Viena no slavenākajām pludmalēm ir Spiaggia di Pittulongu, kura atrodas tikai dažu kilometru attālumā no Olbijas. Tas piesaista ar maigām baltām smiltīm un seklajām lagūnām. Tuvumā atrodas arī Spiaggia Le Saline, Spiaggia di Bados un Spiaggia di Mare Rocce, no kurām katra piedāvā lielisku skatu un dzidrus ūdeņus.

Gar līča krastiem ir izkaisīti nelieli kūrorta ciematiņi. Porto San Paolo ir gleznaina piekrastes pilsēta ar nelielu ostu no kuras sākas ekskursijas uz Tavolara salu. Golfo Aranci ir vēl viena nozīmīga ostas pilsēta līča ziemeļu daļā, kas slavena ar savām mājīgajām pludmalēm un jūras velšu restorāniem. Līča dienvidu galā atrodas Muratore (Murta Maria), kluss rajons ar piekļuvi pludmalēm un lagūnām kuras iecienījuši tie kas meklē relaksējošas brīvdienas.

Papildus dabiskajam skaistumam Olbijas līcis ir svarīga transporta artērija. Šeit ir liela osta, kas savieno Sardīniju ar kontinentālo Itāliju, kā arī vairākas jahtu ostas. Apvienojumā ar apkārtējām ainavām un vēsturiskiem objektiem līcis joprojām ir ne tikai stratēģiski nozīmīgs bet arī gleznains Sardīnijas ziemeļaustrumu nostūris.

Isola Tavolara ir neliela, bet iespaidīga sala Sardīnijas ziemeļaustrumu krastā, iepretim Olbijai. Neskatoties uz pieticīgo izmēru (apmēram 5 km gara un 1 km plata), tā ir bagāta ar vēsturi, mītiem un interesantiem faktiem.
Mazākā karaliste pasaulē: viens no pārsteidzošākajiem Tavolaras stāstiem ir tās pašpasludinātā Tavolāras karaliste. Neatkarīgā un viena no mazākajām valstīm izveidojās 1767. gadā, kad sala netika iekļauta Sardīnijas karalistē. Tā palika Bertoleoni ģimenes īpašumā. 1836. gadā vietējais iedzīvotājs Džuzepe Bertoleoni paziņoja, ka Sardīnijas karalis Čārlzs Alberts viņu atzinis par salas valdnieku. Bertoleoni dzimtas pēcteči sevi joprojām dēvē par Tavolāras karaļiem, un uz salas var atrast pat dzimtas kapsētu ar uzrakstu “Qui riposano i Re di Tavolara” – “Šeit guļ Tavolāras karaļi”.

Viena versija salas nosaukumu saista ar tai raksturīgo formu. Sala ir augsta klints ar plakanu virsu, kas atgādina milzīgu galdu (itāliešu valodā tavola nozīmē "galds"). Šim skaidrojumam ir jēga, jo no jūras Tavolara patiešām izskatās pēc milzīgas akmens platformas.

Salas forma ar augsto klinti (565 m) radīja vietējās leģendas. Saskaņā ar vienu no viņām Tavolara ir pārakmeņojies pūķis, kurš sargā Sardīniju. Saskaņā ar citu, šeit kādreiz dzīvojuši milži, kuru gari joprojām klīst pa salu.

Lai gan Tavolara izskatās kā savrups dabas rezervāts, tās austrumu pusē jau sen atrodas slepena NATO militārā bāze. To izmantoja radio sakariem un Vidusjūras novērošanai. Piekļuve salas daļām tika ierobežota, vēl vairāk veicinot mītus par slēptām pazemes vietām.

Saskaņā ar senām zvejnieku leģendām, ūdeņus ap salu apdzīvo jūras dievietes gars, kas ievilina kuģus bezvējā vai, gluži otrādi, izraisa negaidītas vētras. Daži zvejnieki virs ūdens esot redzējuši noslēpumainas gaismas.

Pēdējā pirātu robeža Vidusjūrā. 18. un 19. gadsimtā sala bija patvērums pirātiem, kuri uzbruka tirdzniecības kuģiem pie Sardīnijas krastiem. Pateicoties savām nepieejamajām klintīm, Tavolara bija ideāla vieta, kur paslēpt laupījumu un izvairīties no vajāšanas.

Mūsdienās Tavolara ir aizsargājama teritorija ar unikālu dabu, skaistām pludmalēm un kristāldzidru ūdeni. Tā joprojām ir vieta, kur pagātnes leģendas savijas ar realitāti.

Costa Smeralda, tulkojumā nozīmē "Smaragda krasts". Tā stiepjas gar Sardīnijas salas ziemeļaustrumu krastu no Portisko pilsētas līdz Baia Sardīnijai. Costa Smeralda ir 55 km gara,
Costa Smeralda - "arābu prinča slepenais projekts". 1950. gadu beigās princis Karims Aga Khans IV (Ismailiešu garīgais līderis un miljardieris) nejauši nokļuva Sardīnijā un iemīlēja tās mežonīgo dabu un tīro jūru. Tolaik reģions bija praktiski neapdzīvots un nabadzīgs, vietējie zvejnieki un gani pat iedomāties nevarēja, ka viņu zeme pārvērtīsies par miljonāru meku. 1962. gadā princis nodibināja "Consorzio Costa Smeralda" - investoru konsorciju, kas slepeni iegādājās tūkstošiem hektāru piekrastes. Mērķis bija izveidot ekskluzīvu kūrortu, kas harmoniski integrēts dabā. Pateicoties tam tika izbūvēta elitāra infrastruktūra: ostas superjahtām, pieczvaigžņu viesnīcas, boutiques, golfa laukumi; tika izveidots zīmols "Costa Smeralda" - tas padarīja reģionu atpazīstamu, piesaistot pasaules slavenības un aristokrātus; Tika dibināts Costa Smeralda jahtklubs – viens no prestižākajiem klubiem pasaulē, kas organizē elites regates.
Mūsdienās Smaragda krastā ir pasaulē lielākā jahtklubu un ostu koncentrācija uz kvadrātkilometru. Prestižākie no tiem ir jahtklubs Costa Smeralda (YCCS), Marina di Porto Cervo, Marina di Porto Rotondo un Marina di Poltu Quatu.

Tagad Kosta Smeralda ir viens no dārgākajiem kūrorta rajoniem Eiropā, un kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem šeit ir atpūtušās pasaules slavenības: Sofija Lorēna, Harisons Fords, Džordžs Klūnijs, Bejonse un pat arābu šeihi. Dažas savrupmājas piekrastē maksā simtiem miljonu eiro, un zemes gabali gandrīz nekad netiek pārdoti "parastajiem mirstīgajiem" - tos pērk slēgtos darījumos par privātiem līdzekļiem. Vidējā nekustamā īpašuma cena Kosta Smeraldā ir aptuveni 40 000–50 000 eiro par kvadrātmetru! 2012. gadā villa krastā tika pārdota par 110 miljoniem eiro, kļūstot par dārgāko mājokli Itālijā.

Porto Cervo ir Kosta Smeraldas neoficiālā galvaspilsēta. Pilsēta tika uzcelta no nulles pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, lai kļūtu par miljonāru paradīzi. Šeit atrodas: dārgākie veikaliņi pasaulē (Gucci, Louis Vuitton, Rolex); elites nakts klubi (Millionaire, Sopravento); Michelin zvaigžņu restorāni (piemēram, Cala di Volpe) un protams villas simtiem miljonu eiro vērtībā.

Otrs luksusa centrs Costa Smeralda ir Porto Rotondo. Šo pilsētiņu 1964. gadā dibināja divi aristokrāti no Venēcijas – Luidži un Nikola Dona delle Roze. Tas atgādina Itālijas renesanses pilsētas ar maziem laukumiem un marmora strūklakām. Džordžs Klūnijs, Silvestrs Stallone, Naomi Kempbela un Bejonse mīl šeit atpūsties.

Dažas Costa Smeralda pludmales var atrast, tikai ejot pa slepenām takām vai ierodoties ar laivu. Starp tiem: Liscia Ruja - garākā pludmale ar sārtām smiltīm; Spiaggia del Principe — pludmale, kas nosaukta prinča Agas Kāna vārdā, un Cala di Volpe — līcis, ko par ikonisku padarījusi Džeimsa Bonda filma Spiegs, kurš mani mīlēja (1977).

Jau ilgi pirms luksusa jahtām un piecu zvaigžņu viesnīcām Costa Smeralda bija noslēpumainas tautas - Nuraghes - zeme. Šī civilizācija Sardīnijā pastāvēja pirms vairāk nekā 3000 gadiem, atstājot aiz sevis dīvainus konusveida torņus (nuraghi). Joprojām nav zināms, kam tie tika izmantoti – vai tie bija cietokšņi, tempļi vai vadoņu mājas. 10 km attālumā no Kosta Smeraldas var atrast noslēpumainās Nuragu laikmeta kapenes - "Tomba dei Giganti" Coddu Vecchiu (III-II tūkstošgadē pirms mūsu ēras). Saskaņā ar leģendu, šeit ir apglabāti milži, kas kādreiz apdzīvoja Sardīniju.

Dziļi Kosta Smeraldā ir maz zināmas senas takas, kas ved uz granīta kalniem, kur cilvēki kādreiz veica mistiskus rituālus. Vietējie iedzīvotāji stāsta, ka naktīs var dzirdēt vēja čukstus, kas līdzīgi senču balsīm. Daži ekstrasensi uzskata, ka šajās vietās atveras "portāli" uz citām pasaulēm.

Viduslaikos Kosta Smeraldas līči bija ideāla vieta pirātiem un kontrabandistiem. Sarežģītā reljefa, slēpto līču un zemūdens grotu dēļ šeit bija iespējams paslēpties no vajāšanas. Klīst baumas, ka Cala di Volpe līča dibenā joprojām ir paslēptas senas zelta lādes, ko paslēpuši pirāti.

Pastāv arī sazvērestības teorija, ka Kosta Smeraldā atrodas slēpta NATO zemūdeņu bāze. Ilgu laiku La Maddalena līča rajonā atradās militārās iekārtas, un vietējie iedzīvotāji stāstīja par dīvainiem kvēlojošiem objektiem ūdenī.

Blakus Kosta Smeraldai atrodas Mortorio sala, kas senatnē tika uzskatīta par nolādētu vietu. Leģendas vēsta, ka šeit dzīvojušas raganas un ar savu šarmu vilinājušas jūrniekus. Turklāt visa Sardīnija jau izsenis ir slavena ar savām raganām (bruxas) un šamaņiem, kas izmanto dabas burvību. Daži ezotēriķi apgalvo, ka Kostai Smeraldai piemīt īpaša enerģija, kas uzlabo intuīciju un sniedz brīvības sajūtu.

Costa Smeraldā ir klinšu veidojumi kuri atgādina dzīvniekus un mistiskas radības. Viens no slavenākajiem ir Lāču klints (Roccia dell’Orso) Palau. Tiek uzskatīts, ka to radījuši dievi, lai aizsargātu salu no ļaunajiem gariem.

Ūdens pie Costa Smeralda krastiem ir tik dzidrs, ka redzamība sasniedz 30 metrus. Tas ir saistīts ar unikālo granīta akmeņu, balto smilšu kombināciju.

Porto Rotondo dibināja venēciešu ģimene Don delle Rose. Šīs dižciltīgās ģimenes brāļus Nikolo un Luidži pirmo reizi uz Sardīniju atvaļinājumā atveda viņu tēvs, tas notika 50. gados. Iepriekš šīs teritorijas nebija tūristu iecienītas, jo tur bija iespējams saslimt ar malāriju. Kad zēni pirmo reizi ieradās atvaļinājumā, viņus pārsteidza zivju daudzums jūrā un viesnīcu trūkums. Desmit gadus vēlāk brāļi nolēma investēt Sardīnijā. Tolaik zeme uz salas bija lēta, palīdzēja arī tēva sakari, kuram piederēja divas cementa rūpnīcas, kas atradās salā. Luidži, kurš joprojām dzīvo uz salas, vēlējās uz tās uzbūvēt ideālu pilsētu, tāpēc izveidoja ostu, laukumu, teātri un vietu romantiskām tikšanās reizēm. Tajā viņiem palīdzēja svarīgi cilvēki Sardīnijā un viņu plašie sakari, viņi viņiem deva zemi vai pārdeva salas piekrastes teritorijas par pazeminātām cenām, ja vien tā tiktu apbūvēta. Brāļu pūles atmaksājās lieliski, tagad Porto Rotondo ir elitārs kūrorts ar visdārgākajām viesnīcām un kvalitatīvu apkalpošanu, pasaules bohēmas simbols.
Porto Rotondo patiešām ir ļoti līdzīgs Venēcijai, ar to saistīti tiltu un kanālu nosaukumi. Šeit jūs varat satikt slavenus rakstniekus un māksliniekus, kuriem patīk atpūsties Porto Rotondo un smelties iedvesmu saviem jaunajiem darbiem. Šis Sardīnijas kūrorts ir patvērums pasaules elitei.

Pēdējos gados šī Sardīnijas daļa ir piesaistījusi pasaules bagātāko cilvēku un slavenu politiķu, tostarp Silvio Berluskoni, uzmanību. Gandrīz visi pasaules prezidenti un citi ietekmīgi cilvēki ir apmeklējuši viņa villu Certosa netālu no Porto Rotondo. "Klusā mājvieta" ir šīs villas nosaukums, kas visus pārsteidz ar modernā itāļu dizaina krāšņumu. 70 hektāru platībā atrodas parks ar lielāko tropu augu kolekciju. Villai ir sava piestātne Berluskoni jahtai, no kuras pazemes eja ved tieši uz villu. Tā bija Villa Certosa īpašnieka ideja. Šobrīd villa tiek pārdota par 640 miljoniem eiro.

Porto Rotondo piedāvātais atpūtas līmenis ir diezgan augsts. Divi slavenākie Sardīnijas kūrorti: Porto Cervo un Porto Rotondo pastāvīgi sacenšas savā starpā, piedāvājot pašu labāko izsmalcinātai publikai. Slavenību un miljonāru villas, kas atrodas abās ostās, tiek uzskatītas par prestižākajām salā. Ir teiciens: "Tie, kas kļūst bagāti, dodas uz Porto Cervo, un tie, kas ir dzimuši bagāti, dodas uz Porto Rotondo."

Venēcijas ielu stils, nebeidzamā bugenviliju daudzveidība un savdabīgie tilti lieliski apvienojas ar Vidusjūras stila granīta mājām un debeszilo jūru.

Porto Rotondo ir populāra jahtu piestātne, tajā ir vairāk nekā 600 piestātņu. Pilsēta ir atzīta par videi draudzīgāko ostu pasaulē un par augsto servisa līmeni nav šaubu. Luksusa viesnīcas, augstākās klases villas un izsmalcināti restorāni rindojas piekrastē netālu no Porto Rtondo.

Porto Rotondo skaistākā arhitektūras struktūra ir San Lorenzo baznīca. Blakus ir zvanu tornis ar 35 pakāpienu kāpnēm, pa kurām var uzkāpt, it kā steidzoties debesīs. Šī koka baznīca, kas stāv uzkalnā, ir atzīta par skaistāko celtni Itālijā pēdējo 100 gadu laikā. Baznīcas ēkas pusloku velvi rotā daudzas grebtas figūras, kuru pēdējie elementi radīti 2008. gadā. Baznīcu papildus pārsteidzošajām figūrām, kas izgrebtas no krievu Sibīrijas priedes, rotā Murano stikla vitrāžas.

No San Lorenzo baznīcas varat viegli nokļūt Piazza San Marco. Kas, tāpat kā tā prototips Venēcijā, ir Porto Rotondo pilsētas kultūras centrs kur bieži rīko izklaides pasākumus. Laukums ir šopaholiķa sapnis, jo tajā atrodas daudzi boutiques un veikali, restorāni un skaistas, mājīgas Sardīnijas stila ēkas. Savukārt kultūras atpūtas cienītājiem blakus Svētā Marka laukumam ir amfiteātris.

Pilsētas tuvumā atrodas daudzi līči un pludmales: Spiaggia di Ira (nosaukta Itālijas princeses un aktrises Iras fon Furstenbergas vārdā); Spiaggia di Marinella (tās smiltis, pateicoties vizlas piemaisījumiem piešķir ādai unikālu spīdumu pēc jūras un saules peldēm); Punta Asfodelo (tā sauktā "akmens pludmale" netālu no pilsētas) un daudzas citas.

Zemūdens pasaule ap Porto Rotondo pārsteid ar savu daudzveidību, šeit ir daudz zemūdens alu un akmeņu, apbrīnojami sarkani koraļļi, jūras sūkļi un ziedi. Kristāldzidra jūra piesaista visu ūdens sporta veidu cienītājus.

La Maddalena arhipelāgs ir 62 salu un saliņu grupa, kas atrodas starp Sardīnijas ziemeļu daļu un Korsikas dienvidu galu. Tā ir viena no skaistākajām vietām Vidusjūrā, kas slavena ar smaragda ūdeņiem, granīta klintīm un neskarto dabu.

Galvenās arhipelāga salas ir: La Maddalena (lielākā un vienīgā apdzīvotā sala), Caprera (slavena ar Garibaldi māju), Budelli (slavena ar rozā pludmali Spiaggia Rosa), Razzoli (nošķirta un savvaļa), Santa Maria (zaļa šīfera sala ar sāls ezeru un krāšņām dabiskām pludmalēm), Spargi (kristāldzidra ūdens paradīze ).
Kopš 1994. gada arhipelāgs ir nacionālais parks un aizsargājama teritorija.

Arhipelāga nosaukums ir saistīts ar La Maddalena salu, vienīgo arhipelāga apdzīvoto salu kura savukārt nosaukta par godu Marijai Magdalēnai (Santa Maria Maddalena).

Viena no leģendām, kas saistīta ar arhipelāgu, ir leģenda par zemūdens pilsētu. Klīst baumas, ka arhipelāga ūdeņos slēpjas senas nogrimušas pilsētas drupas, kuras saskaņā ar vienu no versijām varēja būt daļa no izzudušās civilizācijas. Turklāt saskaņā ar dažādām hipotēzēm tās ir saistītas gan ar seno nuragu civilizāciju, gan ar mītiem par Tartesu un Atlantīdu. Arhipelāga ūdeņos daudzkārt ir atrasti senie artefakti, tostarp romiešu amforas un nogrimušu kuģu paliekas. Tomēr apstiprinātu "zemūdens pilsētas" drupu pagaidām nav - tikai noslēpumainas baumas un minējumi.

Saskaņā ar citām leģendām, arhipelāga salas bija pirātu un kontrabandistu slēpnis. Salās joprojām ir noslēpti jūras laupītāju dārgumi.

Vēl viena interesanta arhipelāga leģenda ir leģenda par Jūras garu – Arhipelāga sargu (Lo Spirito del Mare). Vietējie jūrnieki uzskata, ka arhipelāgu sargā neredzams jūras gars kurš palīdz tiem kuri ciena dabu bet soda tos kuri to iznīcina. Saskaņā ar leģendu, šī ir neredzama būtne kura saistīta ar jūru un vēju. Tas palīdz jūrniekiem, zvejniekiem un ceļotājiem, ja viņi ciena arhipelāga dabu un ūdeņus. Bet, ja kāds nodara pāri salām – lauž koraļļus, piesārņo ūdeni vai medī dzīvniekus, gars var sadusmoties un raidīt vētru vai biezu miglu, lai neļautu pārkāpējam atrast ceļu atpakaļ.

Ar to ir saistīta vēl viena vietējā leģenda: par klejojošu kuģi. Viena no vietējām leģendām vēsta, ka senatnē mantkārīgs tirgotājs mēģinājis no Budelli un Razzoli salām aizvest retus jūras akmeņus un koraļļus. Neraugoties uz veco zvejnieku brīdinājumiem, viņš devās ceļā naktī, taču pēkšņi sacēlās bieza migla, kuģis novirzījās no kursa un pazuda arhipelāga ūdeņos. Kopš tā laika daži jūrnieki apgalvo, ka vētrainās naktīs var dzirdēt apkalpes spokainās balsis, kas nekad nav atraduši izeju no apburtā arhipelāga ūdeņiem.

La Maddalena arhipelāgs ir unikāla vēstures, dabas un leģendu kombinācija. To sauc par "Vidusjūras Seišelu salām", un tās kristāldzidrie ūdeņi un satriecošie skati padara to par īstu paradīzi ceļotājiem.

Salas nosaukums ir saistīts ar grieķu vārdu "kapra" vai latīņu "capra" - kas nozīmē "kaza". Tas ir saistīts ar faktu, ka agrāk salā bija daudz kazu, kuras tur tika audzētas. Turklāt salas akmeņainā daba padara to ideāli piemērotu šādiem dzīvniekiem.
No vēsturiskā viedokļa Caprera sala ir īpaši slavena kā Džuzepes Garibaldi, viena no Itālijas lielākajiem nacionālajiem varoņiem, pēdējā atdusas vieta. 1856. gadā viņš apmetās uz dzīvi Kaprā, kur dzīvoja viens savā mājā kura tagad ir muzejs. Šeit Garibaldi pavadīja savus pēdējos gadus, atveseļojoties un strādājot pie Itālijas apvienošanas plāniem. Sala kļuva par viņa patvērumu un simbolu viņa cīņai par neatkarību.
Garibaldi māja Kaprerā (Casa di Garibaldi) atrodas salas augšpusē. Tā ir uzbūvēta vienkāršā, bet funkcionālā veidā, no akmens blokiem un minimāli mēbelēta. Šajā mājā var apskatīt Garibaldi personīgās mantas, viņa ieročus un portretus. Māju ieskauj tās dārzs un vairāki pieminekļi. Sala tiek uzskatīta par nozīmīgu vēstures un kultūras centru, ko apmeklē tūristi no visas pasaules.

Leģendas vēsta ka Garibaldi gars joprojām mitinās Kaprerā un naktī, īpaši miglainā laikā, var dzirdēt viņa soļus vai čukstus vējā. Daži apgalvo, ka ziedi pat parādās uz Garibaldi kapa bez redzama iemesla.

Par salā apslēptajiem dārgumiem klīst daudz mītu. Agrāk pirāti slēpa savu laupījumu Kaprerā. Iespējams, tieši tas kļuva par pamatu leģendai par apraktām zelta monētām un seniem artefaktiem kurus vietējie iedzīvotāji un tūristi joprojām meklē.

Otrā pasaules kara laikā un vēlākos gados Kapras sala bija militārā bāze, tika uzcelti vairāki forti un cietokšņi, lai aizsargātos pret uzbrukumiem. Viens no slavenākajiem ir Fort Caprera (Forte di Caprera), kuru Itālijas armija izmantoja līdz 20. gadsimta beigām. Šos fortus un nocietinājumus tagad var apmeklēt, lai izpētītu salas militāro vēsturi.

Caprera sala ir īpaši pievilcīga dabas mīļotājiem. Tās ainavas ir smilšainas pludmales, granīta klintis un zaļi pakalni. Caprera ir daļa no La Maddalena nacionālā parka, kas nodrošina salas unikālās floras un faunas saglabāšanu. Šeit aug retas augu sugas un piekrastē var redzēt dažādas jūras dzīvnieku sugas, tostarp delfīnus un jūras bruņurupučus.

Caprera sala tiek uzskatīta par vienu no labākajām vietām niršanai un snorkelēšanai Sardīnijā. Tās dzidrie ūdeņi un bagātīgā jūras dzīve piesaista zemūdens piedzīvojumu cienītājus. Gar Caprera piekrasti ir daudz zemūdens alu un grotu, kā arī koraļļu rifi, kur var sastapt astoņkājus, eņģeļu zivis un jūras zvaigznes.

2000. gadā salā tika izveidots delfīnu izpētes centrs.

Sala, iespējams, saņēma savu nosaukumu Santo Stefano (Svētais Stefans) par godu pirmajam kristiešu moceklim Svētajam Stefanam. Viduslaikos šī sala varēja būt pagaidu patvērums mūkiem vai svētceļniekiem, kas izskaidro reliģisko nosaukumu.
Šeit pirmo reizi cīnījās Napoleons Bonaparts: 1793. gadā jaunais Napoleons Bonaparts kā artilērijas kapteinis piedalījās neveiksmīgā uzbrukumā La Maddalēnas arhipelāgam. Viņa mērķis bija izspiest Sardīnijas karaspēku, taču uzbrukums neizdevās. Tā bija viņa pirmā cīņa, un tā beidzās ar sakāvi.
Vietējā leģenda vēsta, ka pēc sakāves salā Napoleons Bonaparts nolādēja šo zemi, sakot, ka "viņi nekad nebūs patiesi laimīgi".

Uz salas atrodas Forts San Giorgio, sens militārais nocietinājums kurš atrodas kalnā ar skatu uz jūras šaurumu starp San Stefano un La Maddalena. Forts tika uzcelts 18. gadsimtā kā daļa no Sardīnijas aizsardzības sistēmas. Tā galvenais mērķis ir aizsargāt La Maddalena arhipelāgu no jūras, īpaši franču un pirātu uzbrukumiem. 1793. gads - Jaunā Napoleona Bonaparta uzbrukuma laikā La Maddalena fortā atradās Sardīnijas artilērija kura palīdzēja atvairīt uzbrukumu.
19. gadsimtā pēc Itālijas apvienošanās forts zaudēja savu militāro nozīmi un tika izmantots galvenokārt kā noliktava un novērošanas postenis. Otrā pasaules kara laikā salu un tās nocietinājumus izmantoja itāļu un vācu karaspēks. Mūsdienās forts ir pamests, bet tā masīvās akmens sienas un daļa bastionu ir labi saglabājušies. Atsevišķas nocietinājumu teritorijas ir aizaugušas ar veģetāciju, bet joprojām ir redzami kazemāti, robi un nocietinājumu paliekas.
Ir leģenda, ka zem forta atrodas pazemes eju sistēma kura to varētu savienot ar citiem salas nocietinājumiem. Daži ūdenslīdēji pat mēģinājuši atrast šo tuneļu zemūdens izejas, taču apstiprinājuma pagaidām nav.

No 1972. līdz 2008. gadam salā atradās ASV jūras spēku bāze, kurā atradās kodolzemūdenes. Tā bija viena no slepenākajām bāzēm Vidusjūrā. Daudzi arhipelāga iedzīvotāji iebilda pret tās klātbūtni, un 2008. gadā bāze tika slēgta. Cala Villamarina līcis ar enkurvietu atrodas tieši blakus bijušajai bāzei.

Uz salas atrodas milzu klints kura atgādina Džuzepes Garibaldi profilu. To sauc Testa di Garibaldi ("Garibaldi galva"). Šis dabas veidojums ir kļuvis par sava veida salas simbolu.

Pēc armijnieku aiziešanas San Stefano daļēji tika pārveidota par dabas rezervātu. Šeit dzīvo retas putnu sugas, jūras bruņurupuči un citi jūras dzīvnieki.

Atšķirībā no blakus esošās La Maddalena salas šeit nav pastāvīgu iedzīvotāju. Tikai dažas ēkas tiek izmantotas tūrismam un pētniecībai.

18. gadsimtā arhipelāgs bija pirātu patvērums. Klīst baumas, ka viens no kapteiņiem paslēpis dārgumus San Stefano, taču viņa kuģis vēlāk nogrimis. Kopš tā laika dārgumi nekad nav atrasti un piedzīvojumu meklētāji turpina uzskatīt, ka te vēljoprojām slēpjas kautkur starp akmeņiem.

Ir leģenda par spoku kuģi. Vietējie zvejnieki stāsta par noslēpumainu kvēlojošu kuģi kurš vētras laikā parādās salas tuvumā. Daži uzskata, ka tie ir jūrnieku spoki, citi uzskata, ka tie ir zīme, kas brīdina par briesmām.

Tiek uzskatīts, ka salas nosaukums cēlies no Svētās Marijas Magdalēnas (Santa Maria Maddalena) jo viduslaikos arhipelāga salās dzīvoja vientuļnieki un mūki, kuri savas nošķirtās apmetnes veltīja Marijai Magdalēnai. 16. gadsimta kartēs sala jau minēta kā Isola della Maddalena (Magdalēnas sala). Nosaukums beidzot tika izveidots, kad 18. gadsimtā salā parādījās La Maddalena pilsēta, kas kļuva par svarīgu stratēģisku punktu.
La Maddalena ir vienīgā pilsēta arhipelāgā kurā dzīvo aptuveni 10 000 cilvēku. Arhitektūra ir Sardīnijas, Ligūrijas un Korsikas stilu sajaukums – burvīgas šauras ieliņas, senlaicīgas ēkas, promenāde ar kafejnīcām un restorāniem.

Sala bija neapdzīvota līdz 18. gadsimtam. Pirms tam šeit īslaicīgi dzīvoja mūki, gani un jūrnieki. Viduslaikos salas līčus izmantoja pirāti un korsāri, kas uzbruka Sardīnijas krastiem. 18. gadsimtā Sardīnijas karaliste nolēma apdzīvot La Maddalenu, veidojot nelielus ciematus.

Galvenās salas apskates vietas:
Centrālais laukums Garibaldi (sanāksmju un pastaigu vieta).
Santa Maria Maddalena baznīca ir galvenā vēsturiskā svētnīca, kurā tiek glabātas admirāļa Nelsona dāvanas.
Gustavo Vigevano Militārais muzejs stāsta par salas militāro vēsturi un tās stratēģisko nozīmi.
Forte Sant'Andrea ir 18. gadsimta cietoksnis kurš celts lai aizsargātu pret pirātiem un frančiem. Salas pilsētas daļā var redzēt drupas.
Panorāmas ceļš (Strada Panoramica) ir gleznains maršruts ap salu ar brīnišķīgu skatu uz līčiem, klintīm un debeszilu jūru.
Skatu punkts Monte Guardia Vecchia atrodas vienā no salas pakalniem, no tā paveras lielisks skats uz La Maddalena, kā arī uz blakus esošajām arhipelāga salām.
No ostas un krastmalas paveras skaists skats uz jūru, arhipelāga salām un Korsiku.
Forts Balzanetto (Forte di Balzanetto) ir bijušais militārais nocietinājums salas rietumos, ko izmantoja 19. un 20. gadsimtā.
Garibaldi muzejs (Museo Diocesano Garibaldi) ir neliels muzejs kurš veltīts salas vēsturei un tās saistībai ar Džuzepi Garibaldi.

Bet, protams, galvenās La Maddalena apskates vietas ir tās skaistie līči un pludmales. Slavenākie no tiem ir:
Spiaggia di Spalmatore ir viena no salas populārākajām pludmalēm ar zeltainām (nevis sārtām) smiltīm un mierīgiem ūdeņiem.
Baia Trinità (Bassa Trinita) ir smilšaina pludmale ar kāpām, kas slavena ar baltajām smiltīm un kristāldzidru ūdeni.
Spiaggia di Capoccia du Purpu ir neliela savvaļas pludmale, ko ieskauj sarkanīgi granīta akmeņi. Nosaukums tiek tulkots kā "astoņkāja galva".
Punta Tegge ir akmeņains līcis, nevis smilšaina pludmale. Populāra snorkelēšanas vieta ar dzidrajiem ūdeņiem un zemūdens ainavām.
Spiaggia del Cardellino ir neliela, nomaļa pludmale salas rietumos, kas bieži vien nav pārpildīta.
Testa del Polpo ir viena no gleznainākajām salas pludmalēm ar tirkīza ūdeni un gludiem granīta laukakmeņiem, kas atgādina astoņkāja galvu.
Baia Tranimari ir nomaļš līcis kuru iecienījuši burātāji.

Šīs salas ir daļa no La Maddalena arhipelāga parka (Parco Nazionale dell'Arcipelago di La Maddalena) kurš ir aizsargājams dabas rezervāts.
Budelli sala (Isola di Budelli) ir viena no slavenākajām arhipelāga salām, pateicoties tās lieliskajām pludmalēm un unikālajai dabai. Tās teritorija ir aizsargājams dabas parks un piekļuve salai ir ierobežota. Budelli klāj blīvs Vidusjūras krūmāju mežs. Salas galvenā apskates vieta ir Spiaggia Rosa pludmale ar sārtām smiltīm. Šobrīd pludmali var vērot tikai no ūdens, jo tās ekosistēmai ir nepieciešama aizsardzība. Ūdeņos ap salu mīt retas jūras bruņurupuču sugas, kā arī jūras zvaigznes, barakudas un jūras lilijas.
Tiek uzskatīts, ka salas nosaukums ir saistīts ar latīņu vārdu "Bovellum", kas nozīmē "ganību vieta". Šis vārds varētu būt saistīts ar to, ka sala kādreiz tika izmantota šiem nolūkiem.
Agrāk Budelli tika izmantota kā pirātu osta un pat kā putnu medību vieta. 1960. gados salu iegādājās privātīpašnieks, kurš organizēja tūrisma braucienus. Mūsdienās sala ir nodota valstij un kļuvusi par La Maddalena parka daļu.

Razzoli sala (Isola di Razzoli) arī ir daļa no La Maddalena dabas parka. Šo savvaļas īpašā dabas skaistuma salu ieskauj dziļi līči un stāvas gleznainas klintis. Tā ir pazīstama ar savu satriecošo dabu, daudzi tūristi šeit izbauda pārgājienus un ūdens sporta veidus.
Razzoli kādreiz bija nozīmīgs stratēģisks punkts arhipelāga vēsturē. Otrā pasaules kara laikā sala kļuva par daļu no Itālijas aizsardzības un uz tās tika uzcelts militārais cietoksnis. Pavisam nesen, 20. gadsimta beigās, sala tika atvērta tūristiem, lai gan, tāpat kā citām arhipelāga salām, piekļuve ir ierobežota.
Šīs salas nosaukuma vēsture nav īsti skaidra, taču tiek uzskatīts, ka viena versija ir saistīta ar latīņu vārdu "Rasum", kas var nozīmēt "raupja" vai "neapstrādāta zeme", atspoguļojot šīs salas akmeņaino dabu.

Santa Maria sala (Isola di Santa Maria) ir lielākā no trim. Tajā pašā laikā tā ir viena no mierīgākajām un neskartākajām arhipelāga salām. Salas nosaukums ir saistīts ar kristīgo vārdu "Maria"kurš bieži tika dots salām un baznīcām. Tā ir bijusi apdzīvota kopš seniem laikiem.
Šī ir vieta kura pazīstama ar savu dabas skaistumu un pludmalēm, piemēram, Spiaggia di Santa Maria, kas joprojām ir maz apdzīvotas un lieliski piemērotas nošķirtībai. Santa Maria pagātnē bija nozīmīgs punkts jūras maršrutos un to izmantoja kā kuģu piestātni. Savas stratēģiskās pozīcijas dēļ salai bija nozīme arī Sardīnijas militārajā vēsturē. Mūsdienās sala piesaista tūristus tās relatīvās izolācijas un dabas skaistuma dēļ.

Spargi sala ir trešā lielākā La Maddalena arhipelāga sala, kuras platība ir aptuveni 16 km². Tā ir daļa no La Maddalena nacionālā dabas parka. Sala ir praktiski neapdzīvota, tās flora un fauna paliek cilvēku neskarta.
Spargi salai ir sena un bagāta vēsture. Arheoloģiskie izrakumi uz salas liecina, ka tā bijusi apdzīvota senos laikos. Uz salas ir atklātas primitīvu apmetņu pēdas, kā arī Sardīnijas megalītu celtnes. Tas liek domāt, ka sala bija svarīgs tirdzniecības un jūras ceļu punkts. Vēlākos laikos sala tika izmantota kā bāze pirātiem un venēciešiem. Sala kalpoja arī kā stratēģisks punkts maršrutā uz Sardīniju, uz tās tika uzbūvēti vairāki forti un skatu torņi. 20. gadsimtā sala tika izmantota kā militārā bāze Otrā pasaules kara laikā, atsevišķos rajonos var redzēt vecas militārās iekārtas.

Spargi ir mājvieta retu sugu dzīvniekiem, augiem un ļoti smaržīgiem ziediem. Līgojošie feniķiešu kadiķi sastopami starp ozoliem, savvaļas olīvēm un zemeņu kokiem.

Putnu vērotājiem: daži reti putni ligzdo nelielā salā netālu no Spargas, kas pazīstama kā Spargiotto. Tajos ietilpst Korsikas kaija, vienīgais Vidusjūrā endēmiskais putns, kā arī cekulainie jūraskrauļi un vētras putni.

Porto Palmas līcis ir liels līcis Kapras salas dienvidos. Tas ir aizsargāts no visiem vējiem (izņemot dienvidu vējiem), ar smilšainu dibenu un ir burātāju iecienīta vieta. Tas ir piemērots tiem, kas meklē privātumu jo atrodas diezgan tālu no masu tūrisma maršrutiem.
Līcī atrodas Caprera burāšanas centrs (Centro Velico Caprera), pasaulslavena burāšanas skola, kuru vada pasaules un olimpiskais čempions Roberto Ferrarese.